Ja vien tu zinātu,
kā mainās tava seja, kad tu stāsti par to, ko mīli. Par bērnu, par vecmāmiņu, vectētiņu, vecākiem, par mīļoto cilvēku. Pat par sunīti vai kaķīti. Visa spriedze pazūd, visas grumbiņas izlīdzinās, bet no acīm staro maiga gaisma, un lūpas rotā viegls smaids. Un tāda Mīlestības gaisma mūs pārveido, – mēs kļūstam neparasti skaisti. Neparasti labi. Maigi. Un šī gaišā enerģija nododas arī citiem. Šādos mirkļos par mums var priecāties vai gleznot mūsu portretu.

Tie ir brīnumskaisti, lai arī īsi mirkļi dzīves steigā un trauksmē.
Ir biežāk jāatceras tos, kurus mēs mīlam. Un kuri mums sirdij dārgi. Kuri piepilda mūsu sirdi….
Un viss būs arvien skaistāk un skaistāk. Maigāk un labestīgāk. Žēlsirdīgāk vienam pret otru, jo Mīlestība mūs dara žēlsirdīgus. Nevajag daudz, vien aprunāties ar cilvēku par to, ko viņš mīl.
Lai viņš atcerētos.
Un piepildītos ar gaismu.
Un piepildītu citus.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Allen Hooper