Es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības (Rom. 7:7).

Karls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! (Rom. 7:7).

Vispirms pamanīsim vārdus: “Es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības.” Tas ir vispārējs fakts, par ko apustulis iepriekš sacīja: “Jo bauslība dod – grēka atziņu” (3:20). Bet te viņš māca, kad un kā mēs ar bauslību iepazīstam grēku. Tas ir svarīgi, jo, no vienas puses, mēs pamanām, ka, lai arī Dieva bauslība ir mums visiem zināma, tomēr ne visi mēs pazīstam grēku, jo visa pasaule vieglprātīgi snauž grēka miegā. Bet, no otras puses, mums jāatceras, ka cilvēks, kas nav mācījies pazīt savu grēku, nevar meklēt glābšanu un beigās mirs savos grēkos (Jņ. 8:21).

Ar visu Dieva vārda atziņu, gudrību un ticību ir neiespējami, ka kaut viens cilvēks spētu pareizi saņemt Kristu, nesajuzdams grēku tik asi, ka bauslība viņu nogalina. Kamēr tas nav noticis, cilvēks nevar nākt pie dzīvības Kristū un tapt par jaunu radību, kas dzimusi no Dieva. To māca visi Svētie Raksti.

Tālab man ir svarīgi zināt, kad un kā es varu pareizi iepazīt savu grēku. Vispirms apustulis norāda, ka tas nenotiek, kamēr tu neesi sapratis, kas ir iekāre. Viņš saka: “Es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot!” Šai sakarā viņš saka – viņš nepazītu grēku, ja nepazītu iekāri.

Bet vārdu “pazīt iekāri” nozīmi viņš paskaidro šādi: pirmkārt, tas nozīmē, ka mēs pazīstam iekāri kā grēku, jo viņš saka: “Es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot!” No tā mēs saprotam, ka iekāre pati par sevi jau ir grēks: “Tev nebūs iekārot.” Otrkārt, nākamajā pantā mēs ieraugām, ka te viņš norāda uz vēl dziļāku iekāres varu pār mums, ko atzīstam tikai ar rūgtu pieredzi, jo te viņš dod papildus skaidrojumu: “Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres.”

Tagad saprotam, ka grēku pazīstam tikai tad, kad pazīstam iekāri. Bet mēs varam jautāt: kad un ar kādiem līdzekļiem mēs iepazīstam iekāri? No bērnības mēs visi esam mācījušies bausli: “Tev nebūs iekārot.” Mēs bieži to dzirdam un lasām, un tomēr ikviens ir kā aizmidzis attiecībā uz iekāres ļaunumu. Daudzi ņem bauslību kā garīgu spoguli, lai redzētu savus grēkus, bet joprojām negūst dziļāku grēkatziņu.

Kur un kā to iegūt? Apustulis māca, ka tas nenotiek ar pašizdomātu un cilvēcisku skatījumu uz bauslību. Viņš saka: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru” (Rom. 7:8–9). Vai tas nozīmē, ka Pāvils bija dzīvojis bez bauslības? Nē, viņš zināja un turēja bauslību. No savas bērnības viņš bija mācīts bauslībā, un, vēl būdams neatgriezies, viņš bija dedzīgs tā laika striktākās reliģiskās grupas loceklis. Kas attiecas uz bauslības taisnību, viņš bija “nevainojams” (Fil. 3:6).

Ko tas nozīmē, ka reiz viņš dzīvoja bez bauslības un tad “nāca bauslis”? Neko citu kā to, ka bauslība nav bijusi dzīva viņa sirdsapziņā, bet viņš bija snaudis darbu taisnībā. Viņš nebija sapratis bausli: “Tev nebūs iekārot.” “Nāca bauslis” nozīmē to, ka bauslis kļuva dzīvs un spēcīgs viņa sirdsapziņā un atmodināja viņu no grēka miega un viņš sajuta Dieva svēto degsmi un acu skatu, kas viņu vajāja un vārdzināja, lai ko viņš darītu. Tā bauslība liek iepazīt grēku. Tam vajadzīgs Dieva lielais un žēlastības pilnais darbs. Ir nepieciešams, lai Dievs tevi apmeklē un modina tevi no grēka miega. Citādi, par spīti visai uzmanībai, kas pievērsta bauslībai, tu nekad nespēj iepazīt savu grēku.

Apustulis te apliecina, ka vienīgi svētā bauslība, kas vērš savus likumus tieši pret cilvēka sirdi un saka: “Tev nebūs iekārot,” atvēra viņa acis, lai viņš ieraudzītu citādi apslēpto ļaunumu un iekāri. Un tad cilvēks, kas uzskatīja sevi par nevainojamu, drīz atklāja sevī atbaidošu grēcinieku. Jo, kad lielā un visvarenā Dieva bauslība, likumi un draudi iespiedās Saula iekšējā būtībā un kad viņš, kas bija tik apmierināts ar saviem bauslības darbiem, pamanīja, ka varenais Dievs raugās uz viņa sirdi un saka: “Tevī nedrīkst būt pat sīkākās iekāres un ļaunums,” – tas pilnīgi iznīcināja viņa paša taisnību.

Viņš taču nebija brīvs no grēcīgām domām un iekārēm, un pat tad, kad viņš gribēja atbrīvoties no iekšējā ļaunuma, atvairīt, atmest ļaunās domas un sirdī būt svēts Dieva vaiga priekšā, tā vietā nāca jaunas un vēl grūtākas bēdas, kādas viņš iepriekš nebija pazinis. Viņš konstatēja, ka nespēj izdzīt ļaunās domas un iekāres, bet, jo vairāk viņš tās iepazina un vairāk cīnījās pret tām, jo smagākas tās kļuva.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.