Andruss Kivirehks (Andrus Kivirähk). Skaistais dzīvnieks. Sast. un tulk. Maima Grīnberga, il. Nathaniel Russell, Zigmunds Lapsa. R.: Mansards, 2013. 228 lpp.

Happy Anniversary!
You registered on WordPress.com 4 years ago!
Thanks for flying with us. Keep up the good blogging!

   Tāda ziņa mani šodien sagaidīja šeit līdz ar, hmm, kausu.

   Ja būtu kādam jāiesaka tikai viena Kivirehka grāmata, es piesolītu “Vīru, kas zināja čūskuvārdus“. (Viņa bērnu grāmatas esmu redzējusi tikai igauniski. Kaka ir un paliek kaka.) Bet, ja kāds svārstītos starp “Skaisto dzīvnieku” un “Rijkuri“, es teiktu, lai ņem stāstus, kaut arī sajūta, ka tajos autors nav tik lielā mērā negatīvisma pārņemts kā romāniņā par igauņu vēsturi, izrādās virspusēja. Sākotnējo jautrību un vēlmi nepalaist garām, ko tad īsti Kivirehks ir lasījis un tagad izklāsta pa savai gaumei (piemēram, pirmā stāsta galvenais varonis Jāgups, lauzdamies ar Dievu, izmežģī gurnu), pamatīgi atsēdina ceturtā darba nobeigums, kas izrādās ne tikai traģisks, bet arī šausmīgs un pretīgs un iekrāso drūmākos toņos arī pārējo tekstu. Tomēr paldies krājuma sakārtotājai, kas to gan iesāka, gan pabeidza vieglākā noskaņā. Pēdējais stāsts manā galvā ierindojās starp citām labākajām parodiju versijām par Svēto Grālu.

   Marinēto gurķu šķēlītes paslējās ārā no ūdens un uzrāpās uz burkas malas.
   ”Mēs esam “Felix” gurķi, kuru pagatavošanai izmantotas kvalitatīvas tehnoloģijas,” tie sauca. ” Mūsu princips – būt lojāliem savam pircējam. Tu šodien universālveikalā “Stockmann” samaksāji par mums un atnesi pie sevis uz mājām. Pateicībā par šo aizkustinošo uzticēšanos mēs paliksim ar tevi un gaidāmajā cīņā rādīsim visu, ko spējam!”
   ”Mani izvārīja tava māte!” no plaukta sacīja aveņu ievārījums. “Vecā saimniece mani vārīja tev un tavai ģimenei, lai es palīdzētu saaukstēšanās gadījumā. Mans goda pienākums ir gādāt par tavu un tavas ģimenes veselību, un tagad, kad tu esi tādās briesmās, cēlais saimniek, es nešaubīšos ne mirkli! Esmu tavas mīlošās mātes sūtnis un darīšu visu, lai attaisnotu cerības, ko uz mani likusi cildenā saimniece! Nebaidies, kungs! Es tevi aizsegšu ar savu burku, un tas nekas, ja tā saplīsīs un es tikšu izšķiests pa grīdu un sienām kā smadzenes pēc vienradža naga spēriena!”
   [..]
   Arī tas [atkritumu spainis] atdeva viņam godu un apliecināja:
   ”Nebaidies, saimniek, tavi dārgumi pie manis ir drošībā! Drīzāk miršu, taču ienaidniekam es šīs liellopa gaļas strēmelītes neatdošu! Vienmēr esmu tev uzticīgi kalpojis, un gods man neatļaus tevi pievilt!”

   Jā, Kivirehka teksti, kā allaž, ir ļoti citējami, kā iesāc, tā negribas vien beigt. Autors neslēpj, ko viņš kuroreiz izsmej, bet man grāmata tomēr šķita vairāk tāda viegla izklaides literatūra, kas nelika nodoties pārdomām par nopietniem sociālpolitliterātiem jautājumiem, jo vislaik vai nu bija jāsmejas, vai arī ciniskā melnuma kļuva par daudz. Jāatzīstas, ka, lai gan man kaut kur stāv zilais un oranžais (sic!) “Bizarro Starter Kit”, es tā arī neesmu tos lāgā atvērusi, tā ka tagad bakstos tumsā ar pirkstu pa velnszinkurieni, bet man ir dziļas aizdomas, ka Kivirehks šai literatūras novirzienā labi iederētos.
   Starp citu, rīt sešos vakarā grāmatu atvērs peldošajā mākslas centrā “Noass” (AB dambis pie Akmens tilta). Varēs dabūt ir Kivirehka, ir Grīnbergas autogrāfus.