Mark Haddon. The Red House. Il. Paul Willoughby, Suzanne Dean. London: Vintage, 2013 (2012). 340 lpp.

  Kad grāmatnīcā nejauši ieraudzīju Hedona jaunāko romānu, nekas cits neatlika, kā to nopirkt, jo man patika viņa iepriekšējās grāmatas, vāks bija skaists un cena patīkama. The Red House es ne tikai nopirku, bet pat drīz vien izlasīju. Man atkal patika, lai gan ne tik ļoti kā A Spot of Bother.
  Sākumā bija grūti ielasīties. Man tā gadās diezgan bieži. Šoreiz vainīga bija autora izvēle vienā laidā lēkāt no viena tēla pie cita. Grāmatas varoņi ir vesela disfunkcionāla ģimene, pat divas, astoņi dzīvi cilvēki, divi miruši vecāki un viens rēgs, un vienas lappuses garumā Hedons var pievērsties pat četriem tēliem. Ja es biežāk skatītos seriālus, varbūt būtu vieglāk pārdzīvot teksta saraustītību, bet varbūt arī nē, jo to romānam pārmet lielākā daļa cilvēku, kas Amazonē tam ielikuši maz punktu. Viņiem es varu iebilst, ka saprast, par kuru tēlu kurā brīdī ir runa, nav grūti (liela daļa gan ir klausījušies audiogrāmatu, un tādā gadījumā tas varētu būt bijis krietni sarežģītāk).
  Tātad es ielasījos (grāmatas 1. nodaļu, kādas 45 lpp., var lasīt šeit), bet par teksta saskaldītību sajūsmā tā arī nebiju. Toties man atkal un joprojām patika sajūta, ka Hedonu patiešām interesē cilvēki un ka viņš pret tiem ir noskaņots ļoti labsirdīgi, un literatūrā tā nav nemaz tik bieža parādība. Neviens no grāmatas varoņiem nav caurcaurēm pozitīvs tēls, daži rīkojas pat diezgan nejauki, bet vairāk par nosodīšanu gribas, lai viņiem viss izietu labi.
  Pārtikušais brālis ārsts Ričards (otrā sieva, kas, par spīti tam, kā izskatās, nav mājsaimniece, un sešpadsmitgadīga ambicioza audžumeita) uzaicina trūcīgās māsas skolotājas Endželas ģimeni (vīrs neveiksmīgs mūziķis, labu laiku bijis bez darba, 17, 16 un 8 gadus veci bērni) pavadīt nedēļu lauku mājās Velsā, apbrīnojamās pilsētiņas Hay-on-Wye (kā nu to izrunā) tuvumā. Tās pašas, kur esot kādi 1900 iedzīvotāji un 30 grāmatnīcas (un, kā var uzzināt romānā, arī rotaslietu, veselīgas pārtikas veikals un The Shop of Crap). Visi viņi lasa grāmatas (izņemot rēgu).
  Tā nu viņi tur dzīvo, lasa, iepērkas, pabučojas, iet uzskriet, draudzējas un strīdas, cērt nost galvu nacistu zombijiem, masturbē (nebiju iedomājusies, ka būt jaunam puisim ir tik grūti; bet cik smieklīgi bija, kad viņš no fantāzijām par meiteni pievērsās viņas mātei un jutās lepns, ka nu viņam ir nobriedušāka gaume!), domā par Dievu un nāvi, jūtas nedroši, sāpināti un atklāj kaut ko jaunu par sevi, saviem vecākiem un pagātni.

  None of them were greatly interested in the election except as a national soap opera in which the closeness of the result was more exciting than the identity of the winner. Individually, they were passionate abut GP fundholding, academy schools, asylum, but none of them trusted any party to keep a promise about any of these issues. Louisa struggled to believe that she could change herself, let alone the world, and saving lives seemed to absolve Richard of any wider duty. Angela and Dominic had once marched in support of the miners in Doncaster and the printers in Wapping, but their excitement at Blair’s accession had changed rapidly to anger then disappointment then apathy about politics in general. Alex was planning to vote Tory because that was how you voted when you were the kind of person he wanted to be. Melissa affected a disdain which felt like sophistication and Daisy affected an ignorance which felt like humility. Benjy, on the other hand, was interested mostly in the fate of the tiger, the panda and the whale, and consequently more concerned about the future of the planet than any of them.

  Lūk, no šādiem gabaliņiem, no fragmentiem veidojas cilvēku tēli, kas man likās gana pārliecinoši, un īss, bet nozīmīgs viņu dzīves brīdis, kura beigās viss nepavēršas kājām gaisā, viss parocīgi nenoslēdzas, tomēr viņi ir piedzīvojuši pārmaiņas. Lasītājiem atliek minēt, cik ilgstošas tās būs.