Jānis Rokpelnis. Rīgas iestaigāšana. Il. Agnese Zeltiņa. R.: Mansards, 2012. 298 lpp.

  Jāatzīstas, ka “Rīgas iestaigāšanu” es sāku lasīt, cerēdama, ka grāmatu varēšu izmantot arī praktiski, lai kādu dienu pastaigātos pa Rīgu. No tā nekas nesanāca. Šis nav TV raidījums “Ielas garumā”. Rīgas stūrīši te nav nošķirami no Rokpeļņa ceļabiedru atmiņām, un vienkāršai lasītājai uz savu roku tais ielās netikt.
  Tikpat ļoti saimniecībā nederīga grāmata izrādītos skolēniem, kas cerētu atrast referātā (iespējams, lepni nodēvēta par zinātniski pētniecisku darbu) izmantojamas ziņas par kādu no daudzajiem – vairāk nekā piecdesmit – kultūras darbiniekiem (rakstniekiem, mūziķiem, māksliniekiem, kino un modes ļaudīm un vienu mācītāju turklāt), kas dzimuši Rīgā un kopā ar Rokpelni izstaigā savu bērnības rajonu, atcerēdamies, kā tur bija viņu laikos. Necik vairāk par dažiem teikumiem neizdosies izspiest.
  Kas tad paliek pāri? Autors, protams. Viņš runā vienā laidā, gan par telpu, gan par ļaudīm, gan par laiku, gan par sevi, un, lai kāds viņam nepārmestu gozēšanos teksta vidū, pats atzīst, ka šis literārais tēls dzīvo pats savu dzīvi. Tā nu šis pļāpā dzejiski ciniskā garā, izsaka negaidītus salīdzinājumus, izmanto savu jaunībslaiku slengu, kas man, stipri jaunākai personai, reizēm izklausās pavisam jocīgi, un vispār mēģina dzirkstīt vai zīmēties – ej nu sazini. Vietām man tās spēles patika:

  …Bet pagalms bija puķots un pat daļēji skuķots, kaut gan lielākoties – huligānots.

  Citviet ne. Lielākoties ne. Bet tos citātus es neesmu izrakstījusi, un vispār tā ir caurcaurēm personiska gaumes lieta. Domāju, ka pietiktu ar vienas nejauši uzšķirtas lappuses izlasīšanu, lai potenciālais lasītājs varētu izlemt, kā viņam autora izteiksme iet vai neiet pie dūšas. Vismaz nekā pieticīgi pelēka Rokpeļņa valodā nav.

  Peld sīkpilsoniskas pīles, iebrēcas pa reakcionārai vārnai, šur tur pamētājas arī kāds revolucionārs kaijas stāvs…

  Lūk, šis teikums man jau ne visai patīk, bet tajā parādās kāda negaidīta grāmatas īpatnība. Rokpelnis bieži vien iesprauž kādu negatīvu izteikumu par padomju laikiem, zin’ kā, ne tur brīvības, ne kā, bet izskatās, ka viņam tie joprojām ir kā atskaites punkts. Tie tiek piesaukti vietā un nevietā, tieši un netieši, kā ironija, alūzijas un parafrāzes, bet tik blīvi, ka rodas jautājums, kāpēc viņam šī stilistika ir tik svarīga, kāpēc joprojām vajag uzsvērt savu nošķiršanos, savu nepiederību?
  Par grāmatu var palasīt Ievas Kolmanes recenziju un garāku Arņa Koroševska apcerējumu.