27. maijs

Iepriekšējais vakars noslēdzās ar itāļu policistu trio “O sole mio” ritmos. Foršajā alberģē tomēr atradās viens trūkums – šausmīgi ļodzīgas un čīkstošas gultas. Es, protams, tiku nemīļajā otrajā stāvā un visu nakti baiļojos, ka tikai neizveļos, jo gultai nebija bortu, vien matracis.

Šodien startējam četratā – mēs ar Hilki un abi dienvidkorejieši. Pirmos 6 km runājamies ar Tai – par ģimeni, studijām, darbiem, gadalaikiem, sportu, abu valstīm. Korejietis nespēj iztēloties, kā tas var būt, ka dažviet Latvijas laukos apkārtnē neredz nevienu māju un ziemā pa bobsleja trasi cilvēki vizinās ar sniega lāpstām. Dienvidkorejas un Latvijas teritorijas platības ziņā ir līdzīgas, atšķiras vien iedzīvotāju skaits: 2 miljoni pret 50… Citi, ar kuriem esmu pļāpājusi, ir pārsteigti, ka Latvija ir 2. zaļākā valsts pasaulē un ka mūsu dižākais “kalns” ir 356 m augsts.

Ceļš ir vienmuļš, jo ved gar šoseju. Darām visu iespējamo, lai sevi izklaidētu – ieejam ciematiņā paēst brokastis, cits citam atskaņojam mūziku, dziedam bītlus, pūtinām kājas paēnā. Manā labajā kājā ir iemetusies kaut kāda ceļojošā sāpe – te viena potīte smeldz, te atkal otra. Arī īkšķa problēma nav pazudusi. Hilke, nabadzīte, tāpat cīnās (ar Ahileja cīpslu un 5 tulznām), lai vispār tiktu uz priekšu – iespējams, rīt ņemšot brīvu. Es gan saku, lai viņa labāk sūta savus nenormāli smagos kalnu zābakus mājās un vietā iegādājas vieglus zemos apavus. Neklausa, nu!

Balva par mūsu ciešanām ir šodienas privātā alberģe par 8 eiro. Tajā palikušas tieši tik brīvas gultas, cik mūsu kompānijai vajag. Pagalmā ir baseins!!! Pēc nogurdinošā gājiena visi veldzē tajā kājas. Nav ilgi jāgaida, kad pilgrimi metas peldus – kurš šortiņos, kurš t-kreklā. Daudzi sauļojas mauriņā, kāds čalis spēlē ģitāru. Paradīze spāņu zemes virsū!

Pēc divām dienām atkal lielpilsēta – Burgos. Visdrīzāk, tieši tur palikšu drusku atpūsties (jāļauj organismam atjaunoties) un savu 33. dzimšanas dienu svinēšu nākamajā ciematā – maija pēdējā datumā. Hilke ir apsolījusies uzcept kūku!